Putins DienĀs Uz Hitleru - Рыбаченко Олег Павлович (книги без регистрации TXT, FB2) 📗

  Vai jebkurā gadījumā tauta neiebilda, bet elite bija patiešām apmierināta. Īpaši Vidusāzijā, kur visi ļoti labi atcerējās, kā VDK vajāja vietējos magnātus kokvilnas biznesā.

  Īsāk sakot, deviņdesmit pirmajā PSRS atpūtās uz Bose. Un varbūt tikai Vladimirs Žirinovskis mazliet kurnēja, tā par šovu. Vai varbūt spēlē publikai vai vēlas izcelties.

  Tad bija Jeļcina valdīšana. Laiks, kad vieniem ir lielas iespējas, citiem - trūkums un šausmīgas problēmas. Pats Jeļcins pat nemēģināja pielīmēt PSRS impēriju, bet tikai atgriezt Čečeniju savā kontrolē. Un kādu sīvu pretestību tas izraisīja. Tai skaitā valsts iekšienē. Un pat Gaidara Krievijas izvēle izteicās pret to. Kā arī komunisti. Tikai Žirinovskis atbalstīja šo karu. Bet varbūt tāpēc viņš iedragāja savu reitingu un atņēma sev iespēju kļūt par jauno Krievijas caru.

  Žirinovskis, protams, bija harizmātisks līderis. Bet viņam netrūka ne drosmes, ne gribas. Jo īpaši nevajadzēja kodēt vēderu tā-tā, kad ievērojama daļa cilvēku ir badā. Un diēta un vingrinājumi.

  Nu labi, Žirinovskis ir miris. Un karalis zaudēja savu mīļāko jestru. Kas bija tik smieklīgi un smieklīgi. Viņš izklaidēja un pacilāja. Bet no tā bija maz jēgas un labuma. Drīzāk, gluži otrādi, Žirinovskis bija pārāk radikāls patriots, varbūt pat karikatūra. Un šķita, ka viņš izsmēja patriotismu. Nu, tāpat kā labais karavīrs Šveiks, arī viņš bija Austrijas-Ungārijas patriota karikatūra.

  Un tas bija smieklīgi, bet drīzāk kaitīgi mērķim. Bet tomēr karalim neklājas labi un viņam ir garlaicīgi bez jestras. Šeit Dmitrijs Medvedevs acīmredzami nav piesaistīts šai lomai.

  Vladimirs Putins, Hitlera ķermenī, smagi nopūtās. Viņš vēl nebija pieradis pie jaunā ķermeņa un dzīvoja atmiņās par pagātni. Un tas bija neviennozīmīgi, it īpaši pēdējos gados. Tomēr Putins, protams, bija laimīgs valdnieks. Piemēram, tik reta laimes dāvana kā 11. septembra terorakts. Tas patiešām ir liels panākums. Tā vietā, lai paši cīnītos ar talibiem, amerikāņi tika ievilkti ASV nevajadzīgā slaktiņā.

  Tas, piemēram, ir tas pats, ja Hitlers divdesmit gadus cīnījās ar Lielbritāniju un jeņķiem, nekā uzbruka PSRS. Un Staļins pats šajā gadījumā varēja izvēlēties brīdi, kad streikot. Un pats nekrītiet zem briesmīga trieciena.

  Bet Hitlers spēja novērst Staļinu. Un lūk rezultāts - vācieši pie Maskavas. Un, ja ziema būtu bijusi maigāka un sausāka, tad varbūt mēs būtu pašā galvaspilsētā.

  Jā, Staļinam šeit paveicās. Lai gan no otras puses, labi, kāpēc ir visveiksmīgākie valdnieki, tie, kas ir tik nežēlīgi? Šeit viņš ir Vladimirs Putins, protams, nevis Staļins. Bet varbūt tāpēc Ukraina viņam netika iedota?

  Ko var teikt par Hitleru? No vienas puses, viņam bija fenomenāli panākumi, bet, no otras puses, viņam bija katastrofālas neveiksmes. Sava veida laime smējās par Ādolfu - deva viņam pārliecību par sevi. Bet tad viņa pameta un ierāmēja. Un abās pusēs bija tik daudz upuru un zaudējumu.

  PSRS no uzvaras šajā karā neko daudz neieguva. Teritoriālās iegādes bija nelielas. Turklāt Staļins atdeva daļu Brestas apgabala un Bjalistokas apgabala bez maksas un Polijai neprasot. Un viņi nesaņēma daudz. Būtu labāk, ja šī kara nebūtu. PSRS iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 170 miljoniem. Un cara tēva Nikolaja II laikā 1914. gadā tas jau sasniedza 180 miljonus cilvēku. Tātad cara tēvs krievs pieauga, un Staļins retināja.

  Un vācieši Hitlera laikā daudz zaudēja. Lai gan Eiropas un Polijas sagrābšana maksāja tikai trīsdesmit tūkstošus nogalināto. Staļins karā ar Somiju zaudēja 126 tūkstošus, kas ir daudz ievērojamāk. Jā, šādi tas izrādījās gallimo.

  Bija labi iekļūt Staļina ķermenī pirms nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS. Un dari kaut ko. Tiešām, kas tas īsti ir? Siti pats, kā Suvorovs-Rezuns ieteica? Tam ir savi plusi un mīnusi.

  Īpaši mīnuss ir tas, ka padomju karaspēks nav gluži gatavs uzbrukumam. Jo īpaši gan jaunos tankus, gan lidmašīnas karaspēks nav pienācīgi apguvis. Labā ziņa ir tā, ka vācieši negaida preventīvu triecienu. Un tos var pārsteigt. Jā, un padomju karaspēks bija daudz lielāks un labāk iemācīts uzbrukt nekā aizstāvēties. Starp citu, reālā prakse ir parādījusi, ka nacisti daudz labāk spēj uzbrukt, nekā aizsargāties.

  Piemēram, ja nacisti attīstījās lieliski un līdz četrdesmit divu gadu krišanai sagrāba teritoriju, kas ir salīdzināma ar divām Romas impērijām. Tad aizsardzībā viņi ātri saplūda.

  Rēķinot no Kurskas bulges, kur vācieši pēdējo reizi mēģināja uzsākt lielu stratēģisku ofensīvu un pagriezt kara gaitu, pārņemot iniciatīvu, Staļinam bija nepieciešami tikai deviņi mēneši, lai atgūtu Ukrainu un Krimu. Nu, ja skaita Galisiju, tad var pievienot vēl pāris. Un kopumā vācieši neizturēja divus gadus pēc Kurskas kaujas.

  Jā, viņi ir vāji, viņi bija aizsardzībā. Un fīrers? Un kā ar fīreru, viņš nošāvās. Un tad saka, ka ar drosmi nepietika, pašam izdarīt - palīdzēja!

  Vladimirs Putins satricināja sevi. Ķermenis patiešām ir gandrīz divdesmit gadus jaunāks nekā iepriekš, kas ir lieliski. Ādolfs Hitlers ir īss. Tāpat kā pats Vladimirs Putins. Un tas ļauj ātrāk pierast pie jaunā ķermeņa.

  Un, protams, viņam ir liels potenciāls. It īpaši, ja cīnās ar Staļinu.

  Tas ir tas, ko var vainot ūsainajam velnam par to, ka viņš 1940. gada rudenī nesarīkoja personisku tikšanos ar Hitleru. Iespējams, šajā gadījumā abi diktatori būtu tik ļoti viens otru apburuši, ka kara vietā būtu noslēgta alianse. Šeit ir piemērs tam, kā viņiem ir ar C. Lai gan Do Sji labi sapratās arī ar citiem Ķīnas prezidentiem. Bet tomēr ir vieglāk tikt galā ar savu vienaudžu nekā ar vecāku vai jaunāku vadītāju. Piemēram, Lukašenka un Medvedevs savā starpā nesadzīvoja. Viņiem bija atšķirība vecuma un audzināšanas ziņā. Medvedevs ir profesora dēls - intelektuālis, un Lukašenka ir kolhoznieka dēls un neviens nezina, kam.

  Arī Putinam, kura tēvs bija vienkāršs strādnieks un kuram patika iedzert, ar Lukašenku bija vieglāk. Varbūt ar citu vadītāju būtu bijis grūtāk. It īpaši, ja viņš bija jauns un inteliģents. Kā, piemēram, Putina attiecības ar Makronu neizdevās.

  Gan Hitlera, gan Staļina tēvi bija dzērāji, un abi diktatori piedzīvoja nabadzību, pazemojumu un atradās cietumā. Tāpēc par to varēja vienoties personīgā tikšanās reizē. Bet kādu iemeslu dēļ Staļins to nevēlējās. Varbūt viņš negribēja saskarties ar tik odiozu cilvēku kā Hitlers, bet vai arī pats Staļins nebija odiozs cilvēks? Un tajā laikā tas bija PSRS vadītājs un Vācijas fīrers, kurš bija daudz asiņaināks.